Atdodiet upei balstiesības

Šomēnes par vērtībām. Par to, cik svarīga ir mūsu katra nostāja un kā tā ietekmē visu kopumu. Arī par to, vai upei ir balstiesības, bet nākotnes cilvēkiem cerība. 

Zandu Briķi, CleanLiving.lv un uzņēmuma vadītāju, uz sarunu aicināja Sigita Pildava, žurnāliste un Transformācijas trenere. Saruna izvērtās par dzīvi, izvēlēm, par to, kā vērtības ietekmē mūsu lēmumus un uzņēmējdarbību. 

Sigita: Kopš Tevi esmu iepazinusi, vienmēr apbrīnoju to, ka esi ļoti zaļi, cilvēcīgi domājoša, ar rūpi par pasauli, kas pelna dziļu cieņu. Pastāsti, kā Tev tas izdodas?

Zanda: Labs jautājums! Man ir paveicies ar cilvēkiem, kas man bijuši blakus. Īpaši tajā laikā, kad kļuvu patstāvīga, bija cilvēki, mans vienīgais atbalsts, mans resurss, ļaujot man izkristalizēt pašai sevī esošo degsmi, cieņu pret dabu, iestāšanos par dabu, dabas mīlestību. Respektīvi, ļaujot to, kas bija kaut kādā neapzinātā, izcelt apzinātā līmenī. Pēc tam jau tas ienāca arī uzņēmējdarbībā.

Sigita: Kāpēc Tev tas ir bijis svarīgi?

Zanda: Tas ir jautājums par atbildību. Tas ir jautājums par to, kādu mēs vēlamies atstāt planētu aiz sevis. Vai šī planēta ir tikai mūsu paaudzēm, varbūt vēl nākamajai? Vai mēs tomēr vēlamies kaut ko no tā brīnišķīgā, ko mēs esam piedzīvojuši šobrīd, atstāt arī nākamajām paaudzēm? Jo ir skaidrs, ka cilvēku ietekme uz planētu ir milzīga. Jā, tas ir atbildības jautājums, tas ir jautājums par vērtībām, tas ir jautājums par cieņu pret dabu.

Sigita: Tu to dari dziļi personīgi un sajūtu līmenī vai tikai pārliecības dēļ?

Zanda: Tā ir sajūta. Esmu pārliecināta, ka šī sajūta nāk no bērnības. Jo, godīgi sakot, mani izaudzināja Māte Daba. Atceros sevi kā bērnu staigājam, pa pļavām, pa mežmalām, meklējot pirmos augus, kas tur zied, un pētot, kāda tā puķīte izskatās, kāda šī? Atceros, kā es, tāds sešgadīgs bērns, lūkojot ar muguras smadzenēm noorientēties, lai es tur neapmaldos, lai atrodu ceļu atpakaļ, tik un tā gāju tajā mežā!  Respektīvi, šī interese neapzinātā līmenī bija jau bērnībā, kura agrīnajā pieaugušā vecumā piemirsās un es tiešām esmu pateicīga par to, ka man tomēr ir izdevies to atjaunot, restartēt. Un vēl, man tik tiešām ir sajūta, ka kādā no iepriekšējām dzīvēm, iespējams, esmu bijis indiānis. Cilvēks, kurš ir bijis saiknē ar dabu, kurš ir bijis tajā dziļi iekšā, sajutis Māti Dabu, bijis tajā savā kodolā un izjutis daļu zemes kā savu un elpojis ar to vienā ritmā. Lūk, tādas, asociatīvas sajūtas nāk atmiņā.

Sigita: Droši vien esi dzirdējusi, “ko tad es, mazs cilvēks, varu izmainīt tajā lielajā pasaulē? Tam taču nav nozīmes!” Kādas Tev atticības ar šo?

Zanda: O, jā! Esmu gājusi tam cauri saistībā ar izdegšanu. Kādā brīdī vienkārši iestājas bezspēcība, jo tiešām es, viens pats cilvēks, tos lielos pasaules procesus nevaru ietekmēt! Tad pienāk nākamais posms, - samierināšanās un izpratne. Ka tas ir mans līmenis, ka tās ir manas izvēles un tā ir mana personīgā atbildība, tā ir mana personīgā vērtību skala, tā ir mana personīgā ētika! Tam jāiziet cauri. Diemžēl. Tikai tad es jau ļoti apzināti pieņemu savas izvēles, lēmumus, saskaņā ar savu kodolu, savu vērtību sistēmu. 

Sigita: Mazais mikrokosmoss saliekas kopā vienā lielā makrokosmā.

Zanda: Jā, manuprāt, tas arī iedod īsto jēgu tam, lai lietas mainītos. Vērtību sistēmas mainās, cilvēki kļūst apzinīgāki, un, saliekot šo te kopā, šķiet, ka lietas vienkārši sāk notikt.

Sigita: Viens no Taviem hobijiem ir arī putni…

Zanda: Es neesmu ornitologa līmenī, esmu drīzāk kā vidutājs starp cilvēku “parasto”, kurš varbūt pazīst dzērvi, un starp ornitologu, kurš pazīst mazākos no ķauķiem.

Sigita: Taču Tu esi daudzas stundas pavadījusi mežā, meklējot ligzdas, un ne tajos labākajos vai vienkāršākajos laikapstākļos! Kāpēc Tev tas ir svarīgi? 

Zanda: Tas ir iedevis jēgu manai dzīvei. Respektīvi, es varu izdarīt kaut ko jēdzīgu. Es varu nevis vienkārši kaut kā nodzīvot, pavadīt savu laiku, bet es varu izdarīt kaut ko tādu, kas ir ar pievienoto vērtību, kas būs tiešām paliekoši - viena aizsargāta putna ligzda. 

Sigita: Tāpēc arī Tava biznesa izvēle? Kā Tu nonāci līdz tiem produktiem, kas ir Tavā biznesā?

Zanda: Tas nāca pamazām. Vispirms  vajadzēja izkristalizēt ideju, ka vēlos strādāt ar ekoloģiskiem produktiem. Sākumā starp tiem bija arī parastās saimniecības preces, kas nāca kā tāda pēcgarša no iepriekšējās dzīves. Tad arī apstākļi sakārtojās tā, ka laika gaitā varēju izveidot preču sortimentu tādu, kas patiešām ir atbildīgs pret vidi.

Sigita: Kur Tu rodi spēku? Kāda ir Tava formula?

Zanda: Dabā. Esmu izvēlējusies dzīvesvietu, kas ir nacionālajā parkā, kur apkārt ir nesabojāta daba, ar slīkšņām, kādas tās ir, ar kritalām. Man blakus ir putnu paradīze. Izejot savā pagalmā, es dzirdu putnus, pavasaros pat jūras ērgli saucam. Un man tiešām šķiet, ka tas iedod man spēku. Otrkārt, man ļoti palīdz, ja es varu sasniegt savus mērķus. Ja es redzu, ka tam, ko daru, ir jēga, ka cilvēki to novērtē. Un pēdējā laikā  es to sastopu aizvien vairāk un vairāk. Jā, man ļoti palīdz līdzcilvēki, kas man tic un viņu atbalsts. 

Sigita: Ja es Tevi aicinātu pasapņot, kā varētu izskatīties tāda ideālā pasaule no Tava skatpunkta, pēc gadiem 20, 50, 100. Kurš būtu tāds jēdzīgākais pirmais atskaites punkts?

Zanda: Tad būtu jārunā par atbildīgu resursu izmantošanu. Mēs šobrīd tērējam par daudz. Jautājums ir par to, vai tas, ko mēs šodien patērējam, vai tā pietiks arī mūsu bērnu bērniem, mazbērniem un vēl tālāk? .

Sigita: Tad kā izskatīsies pēc 100 gadiem - labākais variants?

Zanda: Mēs atradīsim līdzsvaru starp to, kā mums kā cilvēkiem būt un ļaut dabai būt. Mēs būsim atraduši tādu veselīgo līdzsvaru, kur mūsu vajadzības tiks kaut kādā veidā sakombinētas ar dabas vajadzībām.Un galvenais, - mēs sāksim sadzirdēt Māti Dabu. Mēs sāksim sadzirdēt to, ka arī viņai ir balsstiesības.

Man patika - studiju ietvaros bija viens pētnieciskais darbs, kuru skatījos, ka dabai ir piešķirtas balsstiesības. Manuprāt, Jaunzēlandē upe caur tiesvedību, caur advokātiem pieteica savas balsstiesības būt. Nevis tikt piegāztai pilnai ar ķimikālijām, nevis tikt iztaisnotai, bet viņai ir pilnas balsstiesības būt tādai, kāda viņa ir, būt tādai kā Māte Daba radījusi, tādai, kāds ir tas viņas dabīgais plūdums un tecējums. Tādu es redzu pasauli. Es ļoti gribētu skatīties uz zemi un redzēt, ka piešķirtas balsstiesības dabai.

Sigita: Ja tā paskatās no radības kroņa skatpunka, - mēs piešķiram dabai tiesības būt. Būtībā jau ir otrādi - daba ir piešķīrusi mums tiesības būt.

Zanda: Viena no atziņām, ko es esmu ieguvusi studiju laikā, ir tā, ka lielākais parazīts uz zemes ir cilvēks. Diemžēl. 

Sigita: Cik viegli cilvēkam ir mainīties?

Zanda: Ir jāpaiet laikam, ir jāmainās vērtībām, ir jāmainās paaudzēm, lai šī vērtību nomaiņa notiktu. Tas nav vienkārši. It īpaši, ja vērtības ir nauda, manta - ņemt, ņemt, ņemt...

Sigita: Bet man šķiet, ka ģeopolitiskā situācija šobrīd, karš Ukrainā, mūs atgriež atpakaļ un liek paskatīties, kas tad patiesībā ir vērtība.

Zanda: Jā, tas arī ir tas, par ko es runāju, kaut kad pienāk tas brīdis. Mēs atkal un atkal ejam tādam tā kā astotniekam cauri, bet pienāk viens brīdis, kad mēs atgriežamies vienā sākumpunktā un transformējamies.

Sitiga: Tu tici, ka cilvēks var mainīties?

Zanda: Tam ir vajadzīgs laiks, bet jā, es ticu. Tur ir jāpaiet gadiem, tas pat nav jautājums par divsimts gadiem, bet es domāju, ka cilvēcei kopumā ir potenciāls manīt savu attieksmi pret dabu. Atgūt savu personīgo līdzsvaru mēs varam tikai caur dziļu cieņu pret dabu.Tikai tā. 

Sigita: Man šķiet,  ka arī vienas paaudzes, viena cilvēka dzīves nogrieznī var daudz kas mainīties.

Zanda: Šī brīža situācija pasaulē, īpaši Ukrainas kara kontekstā, parāda, ka lietas var notikt tādā līmenī, kas nav atkarīgs no mums un tādos tempos kā agrāk iedomāties nevarēja. Reizēm ir vajadzīgs grūdiens. Teiksim tā, tu dabon riktīgu tesienu  un lietas sāk notikt it kā pašas par sevi.

Sigita: Paldies par sarunu! Interesatni būtu ar Tevi satikties pēc pārsimts gadiem un paskatīties, kas ir noticis, kā tas attīstījies…