Dzīves veids, kas sargā dabu, mūsu uzņēmuma vadītājas Zandas acīm
CleanLiving Group vadītāja Zanda Briķe jau vairākus gadus ne tikai attīsta uzņēmējdarbību dabai draudzīgu saimniecības preču risinājumos, bet arī brīvprātīgi darbojas kā palīgs kustībā Melnais stārķis. Dzīvības lidojums. Zanda ir ļāvusies tiem dzīves piedāvājumiem, kas ietver arī iekšējo vēlmi darīt kaut ko labu un paliekošu tieši dabas aizsardzības jomā, un par to sīkāk šajā rakstā.
Kāpēc tieši melnie stārķi?
Melnie stārķi Latvijā ir apdraudēta un izmirstoša suga, gan aktīvās mežizstrādes, gan apkārt sastopamā piesārņojuma dēļ. Zanda uzskata, ka melnā stārķa situācija Latvijā lieliski atspoguļo gan latvisko garu, gan to, kas šobrīd notiek ar Latvijas dabu kopumā.
Melnais stārķis izvēlas dzīvot dziļos un vecos mežos, kur ir gana veci un lieli koki šo putnu lielo ligzdu noturēšanai. Tāpat jāatzīst, ka melnajam stārķim ir savs maģisks, noslēpumains šarms tieši dēļ šī noslēgtā dzīves veida (gluži kā mums pašiem – latviešiem).
Šī putna izmiršana šobrīd ir tiešs rādītājs tam, ka kaut kas mūsu valstī tomēr īsti nav kārtībā ar dabas aizsardzību, ja jau melnajam stārķim trūkst piemērotu dzīves vietu un barības, nemaz nerunājot par piesārņojumu, ko caur barību tas sevī uzņem un nodod arī jaunajai paaudzei.
Šīs vasaras brauciens uz Poliju
Melnie stārķi Zandas dzīvē nu jau ir ieņēmuši būtisku nozīmi, tādēļ atsaucoties aicinājumam, kad tika meklēts šoferis braucienam uz Poliju melnā stārķa Mares raidītāja datu nolasīšanai, Zanda 20. jūlija rītā kopā ar ornitologu Māri Strazdu devās ceļā. Brauciena mērķis bija gan aizbraukt līdz Marei un dabūt no viņas raidītāja datus, gan arī aizbraukt uz Aivo pēdējo atrašanās vietu, mēģinot saprast, kas tad ar šo melno stārķi pēc pazušanas ir noticis.
Pirmo reizi braucot pa Poliju, Zanda ar lielu aizrautību skatīja tās atšķirības, kas apkārtējā vidē krasi iezīmējās, salīdzinot ar ceļošanu pa Latviju un Lietuvu. Daudzveidīgais reljefs, kur līdzenumus nomaina kalni, lejas, dīķīši, meži, ainaviski skati, kuros veldzēties un veldzēties. Govis uz laukiem, kas Latvijā bija dabīga ainavas sastāvdaļa pirms gadiem desmit, tur ir vēl joprojām. Meži šķita lielāki un skaistāki, īpaši dižskābaržu - tieši šie tumšie, cēlie, skaistie, nedaudz mistiskie meži tika sevišķi “medīti”. Polijā pelēkās vārnas praktiski nebija redzamas, toties ļoti aktīvi darbojās kovārņi un arī krauķi. Taču visbūtiskākā atšķirība bija tieši balto stārķu daudzums.
Eiropas līmenī balto stārķu vairums esot tieši Lietuvā un Polijā, taču abiem braucējiem par izbrīnu, visvairāk tos varēja redzēt tieši Polijā. Kādā brīdī abi intereses pēc sāka skaitīt balto stārķu ligzdas. Kas interesanti – Polijā baltie stārķi dzīvo kā kolonijās: kādu ceļa posmu nav neviena stārķa, bet tad, iebraucot kādā šarmantā miestā, šie putni ir savijuši ligzdas viens pie otra, brīžam pat piecas no vietas. Tā nu pavisam līdz Mares atrašanās vietai abi saskaitīja precīzi 80 ligzdas. Kā izrādījās pēc tam – šim skaitlim bija ļoti liela nozīme! Tikai pēc sekmīgas Mares datu lejupielādes Zandas ceļa biedrs nedaudz samulsis atklāja, ka pie sevis jauši vai nejauši, ir ļāvies ticējumam – ja tiks pa ceļam atrastas 75 balto stārķu ligzdas, tad datu lejupielāde būs sekmīga :)
Ciemos pie Mares
Mares ligzdas tuvumā abi ceļotāji ieradās vēlu vakarā, ap 20:30. Iepriekš pieminētā ticējuma labvēlīgumu tobrīd gan vēl nevarēja just, jo uztraukums bija liels, rokas un ceļi trīcēja – kā vienmēr pie melno stārķu dzīves vietām. Tradīcija šajās situācijās ir arī nebeidzami kukaiņu uzbrukumi. Pašu Mari abiem ceļotājiem neizdevās ieraudzīt, tikai ar mērinstrumentu palīdzību izdevās saprast virzienu, kur viņa atrodas. Brīžos, kad datu lejupielāde apstājās, saspringti turpinājās labāko vietu meklējumi, lai tā atkal atjaunotos.
Mare par savu Polijas mājvietu ir izvēlējusies ļoti ainavisku vietu blakus skaistiem briežu dārziem (kuru žogiem par laimi nevajadzēja rāpties pāri). Turpat blakus skaista applūdusi meža ainava, kurā visticamāk mūsu draudzene iepriekš arī ir barojusies. Kamēr ornitologs saspringtu seju turpināja meklēt labāko lejupielādes vietu Mares virzienā, tikmēr Zanda sevi izklaidēja, klausoties dzērvju skaņās, kas tobrīd bija īpaši izteiksmīgas, un skaitot apkārt esošās mazās vardītes. Laikam jau pateicoties blakus esošajam dumbrājam, izdevās uzskriet virsū uzreiz vairākām mazajām pirmā gada vardītēm, attiecīgi arī nopriecājoties, ka viena no melnā stārķa barībām te ir kuplā pulkā pieejama.
Veiksmes stāsts pat pasaules kontekstā
Brīdī, kad no Māra Strazda atskanēja ļoti atvieglota un izteiksmīga nopūta, bija skaidrs, ka garais un nogurdinošais brauciens ir izdevies, un abi ceļotāji nupat, nupat ir bijuši dalībnieki vēsturiskam brīdim. Šī brauciena laikā tika lejupielādēti dati putnam, kas ir vecākais ar raidītāju aprīkotais melno stārķu nu jau izaugušais bērns.
Mares raidītājs darbojas jau vairāk nekā divus pilnus kalendāros gadus. Šis ir pirmais no visiem ar raidītāju aprīkotajiem melnajiem stārķiem, kas kopš bērnības dienām VISPĀR ir atgriezies Latvijā. Šie migrācijas dati ir pirmie, kas arī pasaules kontekstā ir jebkad iegūti no pilnus divus gadus veca dzīvojoša melnā stārķa.
No iegūtajiem datiem mēs vēlamies uzzināt, ko tieši Mare tur dara (varbūt noskatījusi ligzdošanas vietu). Zinātnes rīcībā esošie fakti par melno stārķu dzīvi šobrīd mainās, tāpēc no Mares iegūtās ziņas ļaus vai nu apstiprināt vai noraidīt iepriekš pieņemtās hipotēzes un izvirzīt pavisam jaunas.
Spriežot pēc datiem, ko Mares raidītājs atsūtīja pāris dienas pēc viņas apciemojuma, abiem ceļotājiem bija paveicies. Jau nākamajā dienā Mare bija citā mežā, bet vēl divas dienas vēlāk –Baltkrievijā pie Ukrainas robežas.
Aivo meklējumi sākas ar auto labošanu
Nākamajā dienā abi braucēji sāka ceļu uz otru brauciena mērķi pie Aivo. Tomēr auto sāka mazliet vibrēt, tāpēc tika pieņemts lēmums griezt riņķī un meklēt palīdzību auto remontēšanā. Zanda šo piedzīvojumu joprojām atminas ar platu smaidu, jo viņas pieredzē pirmo reizi runājot divās dažādās valodās (viens poliski, otrs krieviski), izdevās tikt, ja nekā cita, tad vismaz pie noskrūvētiem visiem auto riteņiem! Lai vai kā bija ar saprašanos un lai vai ko puiši viņai klāstīja, rezultāts tika panākts un auto drebēšana bija kā ar roku noņemta, par ko sirsnīgs paldies labsirdīgajiem poļu puišiem!
Aivo tika atrasts, bet…
Ceļā pie Aivo abi braucēji izbaudīja gan vēsturiskās koku alejas, kas atstātas pie ceļiem arī pēc to pārbūves, gan dzīvnieku pārejas uz autobāņiem (vismaz trīs tādas pa ceļam tika ieraudzītas), kas raisīja pārdomas un salīdzinājumus par pietāti pret dabu. Pēc nogurdinoša trīs stundu brauciena pa sauleszaķīšiem piebērtiem mežiem, Zanda un Māris atradās vietā, kur ar raidītāju aprīkotais 8 gadus vecais Aivo šogad tika manīts pēdējo reizi. Tiesa, vietas atrašana šķita bezcerīga, ja nu vienīgi gadās “cūkas laime” – tur bija pamatīgi brikšņi, netālu aizaudzis izcirtums, brikšņos no dumbrāja pāri palikuši ūdeņi, kuros kājas samērcēt (un nedod Dievs, kādam poļu rāpulim uzkāpt), nepārredzams – īsts čūskulājs.
Tomēr ap 17:30 abi komandas biedri nokļuva vietā, kur Māris sekmīgi ar GPS aparātu atrada konkrēto punktu, kurā Aivo ir bijis. Garantiju nebija nekādu – Aivo pēc raidītāja signāla nosūtīšanas varēja būt aizlidojis tālāk, iespējama arī raidītāja precizitātes kļūda. Nebija arī saprotams, ko tieši meklēt. Pēc apraksta – mazu pelēkas krāsas kastīti. Sajūta kā “aizej tur, nezin’ kur”. Kā meklēt vispareizāk? Kur tieši meklēt? Ūdenī? Zem krūmiem? Vai vispār ir jēga meklēt? Varbūt meklēt kopā, nevis sadalīties?
Paņemot mazu kociņu, ar ko šķirstīt zāļu kaudzes un pagramstīt zemes virskārtu, Zanda ar diezgan lielu bezjēdzības sajūtu burtiski bakstījās pa krūmiem. Līdz kādā brīdī kaut kas piesaistīja viņas uzmanību – kauli. Drošības labad tika sasaukts turpat netālu esošais Māris. Turpinot pētīt, Zanda saprata, ka ar kreiso kāju ir uzkāpusi uz ar zemi saplūdušām melnā stārķa spalvām. Atnākot Mārim, tika iegūts arī apstiprinājums – tās tiešām bija melnā stārķa mirstīgās atliekas un nu jau arī kļuva viennozīmīgi skaidrs, ka tas ir Aivo, un viņš ir gājis bojā. Protams, tobrīd kļuva ļoti skumji. Lai cik naivi tas nebūtu, tomēr tik ļoti gribējās, lai Aivo ir dzīvs, un lai viņam arī šogad ir sekmīga sezona kaut kur Polijas nekurienes vidū.
Pārcilājot atrasto spalvu kaudzīti, izrādījās, ka vērtīgā raidītāja tur nav – tikai daļa putna. Sajūtas divējādas – kamēr Zanda sievišķīgi skuma par zaudēto putnu, Māris bija priecīgs, ka ir iegūta konkrēta norāde. Putns bija miris, bet pastāvēja cerība atrast raidītāju, kas pēc brīža arī tika izdarīts – precīzi 24 metru attālumā no sākotnējā punkta, no kura sākās meklēšana.
Aivo stāsta nobeigums bija gaužām banāls – ļoti iespējams, ka sausuma dēļ Aivo bija pavasara migrācijā nevis turpinājis lidot uz Latviju, bet pagriezies atpakaļ uz Poliju, kur ir mitrāks un labāka barība. Kas zina, ko viņš pēc tam būtu darījis – varbūt turpinājis ceļu uz mājām pie savas sirdsdāmas, neraugoties uz to, ka sezona jau bija iesākusies. Brīdī, kad putns visticamāk bija barojies nu jau pažuvušajā, bet 24. aprīlī viennozīmīgi ar ūdeni pilnajā un skaistajā dumbrājā, viņam pielavījusies kāda izbadējusies lapsa un ar to šis stāsts arī beidzies. Aivo atrašana dos ne tikai atbildes, kas patiesībā notika, bet arī iespējams – kādēļ notika. Dati no raidītāja vēl gan tiek apstrādāti, bet šobrīd ir vismaz skaidrība par putna likteni.
Stārķu loma Zandas dzīvē
„Man ir svarīgi, lai šis melnais, skaistais, noslēpumainais un savrupais putns ir sastopams Latvijā arī nākamajās paaudzēs. Protams, globāli stārķis neizmirst, tomēr šajā šaurajā, mazajā zemes strēlītē, kurā mēs dzīvojam, ir svarīgi saglabāt to dabas nesamaitātību un neaizskaramību, kāda tā ir bijusi mūsu senčiem un vismaz daļēji to nodot tālāk. Ar atbildību par mums uzticēto,” stāsta Zanda.
Arī pašas Zandas privātās uzņēmējdarbības pamatmērķis ir izplatīt dabai draudzīgus produktus un rosināt cilvēkus, kaut vai mazgājot traukus, aizdomāties par patiesajām vērtībām (Zandas uzņēmums CleanLiving Group nodarbojas ar ekoloģisku uzkopšanas līdzekļu izplatīšanu Latvijā). Turklāt, arī gūtie ienākumi lielā mērā tiek novirzīti dabas aizsardzībai Latvijā. Tāpēc šī piedzīvojuma atstāsta noslēgumā aicinām pievienoties to cilvēku pulciņam, kas domā ekoloģiski un rūpējas gan par melnajiem stārķiem, gan par dabas aizsardzību kopumā!