Klusi skaļais kliedziens!

Kad no savas mārketinga komandas saņēmu aicinājumu atklāti izrakstīt no sevis savu kliedzienu, savu sāpi, ko caur savu uzņēmuma darbu mēģinu aiznest līdz sabiedrībai, es tam morāli briedu vismaz mēnesi. Sākumā iekšēji liku kopā vārdus, izkristalizēju un definēju. Pēc tam lēni, daļu pa daļai sāku likt uz papīra. Rakstīju, apstājos... Pārlasīju un turpināju rakstīt. Īsti nesaprotot šī darba mērķi, es tomēr soli pa solim liku no sevis ārā savu klusi skaļo kliedzienu.

Pabeidzu un biju pārsteigta uzzināt, ka šis darbs domāts publicēšanai. Tas lika man vēlreiz iekšēji apstāties. Es mēģināju pierast pie šīs domas, tomēr, jāsaka, ka līdz šim brīdim man tas līdz galam nav izdevies, jo publiski dalīties savās visintīmākajās domās vēl mācos. Tomēr šī procesa rezultātā ir tapis raksts, kas ietver daļu manas būtības, manas dvēseles, mana darba un pārliecības, kas mani vada manā darbā un veido manas degsmes pamatu.

*
Ir reizes, kad vieglāk ir neredzēt. Ir reizes, kad vieglāk ir nedzirdēt. Nejust. Reizēm ir sajūta, ka ir iestājies sensitīvais kurlums, aklums un nejūtība pret lietām, kas ikdienā šausmās liek matiem celties stāvus. Šķiet, ka iepriekšējā dzīvē esmu bijis kāds indiānis, kas ir dzīvojis saskaņā ar dabu un tās ritējumu, līdz aknām izjūtot Māti Zemi un saplūstot ar tās pulsu. Reizēm šķiet, ka šajā pasaulē esmu apmaldījusies, nokļuvusi ne tajā vietā, ne tajā laikā, ne tajā telpā. …un reizēm gribas ticēt, ka masu piesārņojums, kas pārņem planētu Zemi, notiek kādā citā pasaulē – ne manējā, ne tajā, kuru intuitīvi atceros no sendienām, kad Māte Zeme bija svēta un bija daļa manis, kad sajutu to caur sevi, kad tās rimtums un sāpes bija daļa manis.

Tajā pašā laikā es esmu šodienā, šajā pasaulē, šajā valstī un šajā laikmetā. Saskarsmē ar lietām, kas ir pretrunā ar manu iekšējo saplūsmi un saskaņu ar Māti Zemi. Realitāte, kurā dzīvoju ikdienā, ir patērējoša, egoistiska, mantkārīga un savtīga.

Reizēm mans sensitīvais kurlums un nejūtība atkāpjas. Tad es saķeru galvu šausmās un sāpēs par to, cik gan ļoti mēs, ar saprātu apdāvinātie cilvēki, darām pāri mūsu mājām, mūsu Zemei, mūsu pasaulei. Nevis kaut kādai svešai planētai, no kuras aiziesim prom un par kuru ir vienalga, bet par mūsu pašu Zemi.

Par to, kā nepilna gadsimta laikā esam tā piečakarējuši vietu, kas ir svēta. Par to, kā esam burtiski pie*irsuši savas mājas. Par ķīmisko piesārņojumu, kura masu apmērus parastais patērētājs lielākoties nenojauš un nemaz negrib nojaust. Par plastmasu, kas ir visur, ik uz soļa. Pat aizsargājamajā nacionālajā parkā. Nav nozīmes, vai pastaiga ar suni izvēršas par miskastes vākšanu vai izlikšanos, ka to neredzu – piesārņojums vienkārši ir. Par indi, ko kā žulti esam izgāzuši savās mājās, nemaz nenojaušot, kādi piesārņojumi parādās mūsu asinsanalīzēs. Kurš gan ir sev veicis analīzes dzīvsudrabam, glifosātam, dustam, alumīnijam un citai šņagai, par kuras esamību parastais mirstīgais nemaz nav dzirdējis?

Kurš zina, kādas sekas rada mikroplastmasas atliekas mūsu organismā, ko nupat jau sākam patērēt caur pārtiku? Kurš zina, kā savā starpā mijiedarbojas mūsu organismos Meneļejeva tabula, kas veidojas no farmācijas industrijas, masu audzētavās ar Dievs vien zina ko barotu gaļu (kas ir tikai gaļa, nevis dzīva radība ar savām sāpēm un tiesībām nomirt cieņpilni) un ar pesticīdiem apsmidzinātu barību, no gaisa nākošās šņagas, no tā draņķa, kas ir palicis mūsu zemē vēl no padomju laikiem, no draņķa, ko veidojam šodien?

Cilvēku parasto parasti tas maz interesē. Tos, kurus tas interesē, lielākoties pārņem sajūta, ka vieglāk ir nezināt. Labāk ir arī nezināt par bioloģisko daudzveidību, ko industrializācija bez liekas cimperlēšanās ņem un pakļauj, līdz tā iznīkst. Pašreiz ir sākusies sestā masu dzīvās dabas izmiršana kopš Zemes pastāvēšanas sākuma, bet – kāda starpība? Viens vai trīs begemoti, naģes vai susļiki vairāk vai mazāk?

Es dzīvoju pasaulē, kas ir sagriezusies tik greiza un šķība un savērpusies kājām gaisā, ka liekas – tā nav mana pasaule, tā ir kaut kāda mistiska Alises Brīnumzemē pasaule. Sāpēs saraujos ikreiz, kad masu medijos redzu kārtējo izmirušo un izbeigušos sugu. Iekšēji raudu, mēģinot darīt minimālo, ko ar savu smieklīgo sociālā darbinieka bakalaura diplomu spēju – noorganizējot kādu melno stārķu ligzdu meklējumu vai pabļaustoties par augstvērtīgu purvu izrakšanu, it kā no tā kaut kas globāli mainītos. It kā pasaule no tā paliktu labāka un mēs kā sabiedrība – atbildīgāki.

Mana iekšējā pasaule sašķīst ikreiz, kad ligzda, kurai tur bija jābūt, ir nozāģēta nebūtībā ar visu mežu. Ka tā skaistā, rimtā pasaule, kuru intuitīvi tik labi pazīstu, ir atkal sarāvusies par vienu vienību mazāka. Vai redzot Facebookā kārtējo idiotismu ar plastmasu. Nav pat nozīmes, kāds tieši tas ir, cilvēku izdomai taču nav robežu.

Mēs – egoistiskās dvēseles – esam savu pašlabumu nostādījušas augstāk par veselu sugu tiesībām būt šai zemē. Nav nozīmes, kā – vai ar mūsu plastmasas drazu, vai izcērtot radības mājvietu, vai piesārņojot barību... It kā mēs šeit būtu vienīgie...

Ir sajūta, ka Planēta ir netīra, un šī sajūta ir neizsakāmas nolemtības pilna. Vienlaikus ir skumji, ka mēs, cilvēki, tie, kam dots saprāts, esam tik bezzobaini un bezatbildīgi par to dāvanu, kas mums ir piešķirta. Mēs to nemaz nejūtam – nejūtam ar aknām, neizjūtam kā savu. Ir skumji, ka mēs tiktāl esam aizvēruši savas dvēseles, ka nedzirdam un nemaz negribam dzirdēt to, kā raud mūsu Zeme, ka tā ir saslimusi un vienīgais, kā tā spēj tikt galā ar mūsu vīrusu, ir paaugstināt savu temperatūru...

Nezinu, ar ko šis viss beigsies, tikai saprotu, ka tam tā nav jābūt. Tas nav dabīgi. Jā, iespējams tā ir mūsu dvēseļu izvēlētā pieredze, bet tam tā nav jābūt. Mūsu planēta ir dzīvs, vienots organisms, kura mērķis ir būt veselam. Šobrīd tas ir saslimis, un saslimis tas ir mūsu atbildības rezultātā. Cilvēces bezatbildības pēc. Jo mums vesela planēta ar savu daudzveidību, rimtumu un dabīgumu nav vērtība. Jo mēs to neizjūtam un necienām. Jo mūsu vērtība ir nauda.

Varbūt nākamai paaudzei vērtības mainīsies un lietas ies uz labo pusi. Varbūt. Iespējams pēc gadsimtiem uz Zemes atkal būs indiāņu laikmets, kas dzīvos saskaņā ar dabas ritumiem un mātes Zemes iekšējo pulsu. Es ilgojos pēc šiem laikiem. Dziļi sirdī man šo laiku patiesi ļoti pietrūkst.

Vislielākās briesmas mūsu nākotnei rada apātija. Varbūt, ka tā ir mūsu dvēseļu izvēle šajā dzīvē. Taču īsti līdz galam es tam neticu.
Tieši tāpēc es caur darbiem, ko dzīvē daru – tajā skaitā caur sava uzņēmuma CleanLiving darbu – aicinu sevi un citus cilvēkus kāpt pāri sev un savai vienaldzībai. Izslēgt šo sensitīvo kurlumu un ieklausīties tajā, par ko kliedz zinātnieki visā pasaulē.

Tas attiecas arī uz Tevi! Un Tu! – jā tieši Tu! – vari to ietekmēt.

Ir iespējams kļūt sociāli atbildīgam un uzņemties atbildību par saviem ikdienas paradumiem. Tas ir mūsu pienākums nākamo paaudžu priekšā. Ir iespējams spert pirmos soļus, piemēram, sākot šķirot atkritumus. Tici man, brīdī, kad ieraudzīsi, cik daudz plastmasas ikdienā patērē, radīsies vēlme spert arī nākamo soli.

Ir iespējams ar savu attieksmi likt uzņemties atbildību likumdevējiem. Ir iespējams ar savu nostāju ietekmēt sabiedrības viedokli. Ir iespējams būt par atbalstu tiem muļķiem, kas Latvijas mērogā mēģina kliegt par to, cik šķībi šķērseniski mēs apsaimniekojam mūsu dabas resursus un kādas sekas tas rada. Ir iespējams pievienoties visiem, kas to jau dara un padarīt mūsu pasauli labāku!

Pašreiz mēs dzīvojam laikā, kad tie, kuru rokās ir vislielākā atbildība pārmaiņu veicināšanai, izvēlas to ignorēt. Tieši tāpēc, manuprāt, vajadzības un spiediena radīšana ir sabiedrības atbildība. Tikai tā ir iespējams mainīt likumdošanu – caur sabiedrību. Jā, tam ir vajadzīgs laiks, visticamāk tie ir gadi. Tomēr sākt ir iespējams jau šodien. Jau šodien katram ir iespējams spert pirmo soli un izdarīt kaut vai sīkas, bet šai Planētai ļoti nozīmīgas izvēles, kuru pamatā ir tiekšanās uz veselīgāku, līdzsvarotāku, cieņpilnāku attieksmi pret mūsu Mājām un pret Māti Zemi.

Lai mums visiem kopā izdodas radīt skaistāku, veselīgāku un atbildīgāku nākotni!