Piesārņojums pasaulē un Latvijā – pārdomas!

Piesārņojums pasaulē, tajā skaitā Latvijā, ir milzīga problēma, par kā eksistenci un patiesajām sekām mēs vēl varam tikai nojaust. Video sižetā SIA "CleanLiving Group" vadītāja Zanda Briķe dalās ar pārdomām par piesārņojumu, par iespējām un mūsu vēlmi to mazināt.

“ Labā ziņa ir tā, ka statistiski vērtējot un salīdzinot ar citām Eiropas Savienības valstīm, Latvijas iedzīvotāji nav lielākie atkritumu ražotāji. Mēs šajā statistikā esam vienā no zemākajām vietām uz visas Eiropas Savienības fona, un tā ir labā ziņa. Taču lielais mērķis ir tāds, ka visus šos atkritumus, ko radām, mums tos vajadzētu jēgpilni pārstrādāt. Respektīvi, ja mums ir plastmasas pudeles, mums tās nav jāapglabā poligonos. Ja mums ir depozīta sistēma kā instruments, mums nav jāgaida pēdējais brīdis, lai to ieviestu Latvijā. Ja Igaunijā šī sistēma veiksmīgi strādā vairāk kā 10 gadus, tad kāpēc mums ir jāgaida plus 15 gadi klāt, lai to ieviestu arī Latvijā? Ja mēs šobrīd pārstrādājam tikai četrus procentus no kopējiem sastrādātajiem bioloģiskajiem atkritumiem, kāpēc tie ir tikai 4%?  Un nav šaubu par to, ka mēs kā indivīdi ļoti neaizraujamies ar to, lai saražotu šo kopējo atkritumu daudzumu, bet tas lielais jautājums ir par to, kas pēc tam ar šiem atkritumiem notiek? Jo, protams, visvieglākais ir tos apglabāt, bet tas ir visneefektīvākais risinājums.

Es domāju, ka tādi pilnvērtīgi pētījumi un monitoringa dati joprojām nav pieejami ne sabiedrībai kopumā, ne arī zinātniekiem, lai novērtētu, cik slikti pie mums ir ar vides problēmām. Bet es domāju, ka Latvija nav īpaši atrauta no pārējās Eiropas Savienības un no pārējās pasaules, un mēs tāpat saskaramies ar visām problēmām, ar kurām mēs saskaramies arī pasaules kontekstā. Sekas šādai cilvēku darbībai vai cilvēku radītajai slodzei uz vidi - tas ir tas, ko mēs vēl šobrīd līdz galam vēl nenovērtējam. Mēs varbūt sākam nojaust, ko tas mums kādā brīdī tas varētu nest, bet mums pilnā aina vēl nav zināma un redzama, un tas nāks ar laiku.

Kāpēc mēs nepadomājām par to, kas notiks? Es domāju, ka cilvēki lielā mērā ir egoistiskas būtnes, kuras ir vērstas uz savu pašu labumu. Tajā brīdī, kad ir iespēja dabūt savu peļņu, biznesa attīstību, vajadzību, kaut kādu risinājumu, no kā turklāt var nopelnīt, tad būtībā kaut kāda daļa cilvēku pat nav ieinteresēti par to padomāt. Tas, ko mēs neredzam, tas uz mums neattiecas. Un, ja kaut kādā brīdī pēc simts, divsimt gadiem veidosies kaut kādas problēmas vidē – un?! Kas no tā?

Šobrīd tas lielais mūsu, tā teikt, apzinīgo cilvēku cepiens, ir ne jau par to, kā pareizi dzīvot, bet par to, kā izdarīt tā, lai mēs šajā zemes ekosistēmā paliktu. Jo zeme jau bez mums ļoti lieliski iztiktu. Nekas nenotiktu uz planētas Zeme globāli, ja Homo sapiens kā suga pazustu. Bet tas viss lielais mērķis, misija, jēga, kāpēc mēs to darām, ir tieši ar tādu domu, lai mēs, cilvēki, atrastu veidu un veselīgu līdzsvaru starp mūsu vajadzībām, starp planētas vajadzībām un lai mēs tādā veidā atrastu iespēju būt klāt mūsu Zemes ekosistēmās un mūsu planētas dzīvības formās.”